Vecsēlpils muižas klēti savā īpašumā ieguva Salas-Sēlpils lauksaimniecības biedrība „Sakne”. Tās biedri, vācot ziedojumus un ieguldot savu darbu, klēti pārbūvēja par biedrības namu ar ļoti labu lielās zāles akustiku.[9]

No pilsoņu kara dzimtajā Sēlpilī atgriezās mūrnieks Krišjānis Jurušs, bezzemnieks Jānis  Auziņš, darba zemnieka dēls Jānis Ozoliņš un citi. Šie jaunieši jau pirms pirmā pasaules kara bija dar bojušies revolucionārās organizāci jās. Jāni Ozoliņu 16 gadu vecumā par revolucionāru darbību Jēkabpils apriņķa skolā apcietināja un izsūtīja trimdā uz Krievzemes ziemeļiem, Jaunie revolucionāri un bijušie pilsoņu kara cīnītāji, atgriezušies Sēlpilī, nekavējoties nodibināja partijas pirmorganizāciju, bet mazliet vēlāk nostājās nelegālās komunistu Daugavas novada organizācijas  priekšgalā. Viņi nodibināja progresīvā, kreisā Raiņa kluba Sēlpils nodaļu ar mērķi organizēt ap to Sēlpils un apkārtnes darbaļaudis. Šajālaikā Latvijā valdīja bezdarbs un posts. Rūpniecību neatjaunoja. Ļaudis klīda no pilsētām uz laukiem, drūmi un raižu nomākti Sēlpilī atgriezās bezdarbnieki: bijušais Rīgas smagais ormanis Augusts Tomsons, akmeņkalējs Kārlis Bergmanis u.c., kas aktīvi iesaistījās kluba pasākumos.  īsā laikā partijas pirmorganizācijas vadībā pie Raiņa kluba izveido jās liels jauktais koris, orķestris, dramatiskā kopa un vairāki sporta pulciņi. Kluba lielākais uzdevums, saistošākais organizatoriskais pasākums bija revolucionāro svētku, tanī skaitā 1. Maija sarīkojumu sagatavošana un izvešana.  1. Maija svētkos notika tradicionālie sarīkojumi Vecsēlpils tautas namā, ko ar saviem līdzekļiem palīdzēja uzcelt Raiņa klubs. Svētkus atklāja ar Internacionāli, ko izpildīja jauktais koris orķestra pavadījumā. Pēc tam koris uzstājās ar revolucionārām masu cīņas dziesmām: «Biedri, nu celieties kājās». .«lenaida negaisi», itāliešu strādnie kudziesmu un citām. Izpildīja arī klasiķu dziesmas, piemēram, Alfrēda Kalniņa «Melno purvu» ar V. Plūdoņa vārdiem E. Melngaiļa dziesmu «Pastarā diena», dzejnieka Jāņa Raiņa vārdiem. Sekoja teātra uzvedumi. Izrādīja revolucionāro rakstnieku darbus: L. Paegles «Dievi un cilvēki», Linarda Laicēna «Šujmašīna un vējdzirna vas», Andreja Upīša un Jāņa Raiņa lugas.[12]

Sēlpils pagastu sauca par sarkano, un ne jau bez pamata. Te kopš 1921. gada aktīvi darbojās vairākas ne legālās Komunistiskās partijas šūnas ar diezgan lielu biedru skaitu. Lai legāli propagandētu sociālisnia idejas, pēc šūnas biedru Jāņa Ozoliņa (Staburaga ciema Naguļos), Krišjāņa Juruša, Jūlija Ķipera un Jāņa Aižena iniciatīvas izveidojās kultūrsabiedriska biedrība - Raiņa kluba Sēlpils nodala, kuras atklāšanas svētki notika Vecsēlpilī 1922. gada 15. oktobrī. levadīdams kluba atklāšanu, J. Ozoliņš nolasīja Raiņa atsūtīto vēstuli un teica uzrunu par kluba darbības mērķiem. Koris dziedāja «Lauztās priedes», «Karalmeitu», «Gaismas pili›, «Mūsu varoņu kapus», Tad sekoja teātra izrāde Pāvila Gruznas luga «Kad jūra krāc», Kluba atklāšanas svētki apsīkušajā pagasta sabiedriskajā dzīvē bija liels notikums. Vairāki simti apmeklētāju skaidri- nojauta, ka progresīvi revolucionārā kustība Sėlpilī atsākusies. Kluba valdē, korī. orķestrī, dramatiskajā kolektīvā satikās daudzi 1905. gada rīcības komitejas locekli un tautas miliči, 1919. gada pa domju iestāžu aktīvisti un no Krievijas atgriezušies sarkanie strēlnieki. Kluba kultūras darba piesardzīgā ievirze bija pareiza un tā laika politiskajā situācijā loti nepieciešama. Viens no plašākajiem revolucionarās kustības pasākumiem sociālisma ideju propagandā, ko veica Komunistiskās partijas šūnas bied ri, bija starptautisko strādnieku svētku Pirmā Maija atzīmēšana, gan uzvelkot sarkanoskaro gus un izplatot protesta uzsaukumus pret pastāvošo buržuāzisko iekārtu, gan Raiņa kluba rīkotie kultūras pasākumi. Plašākie un niasās ietekmīgākie bija legālie Pirmā Maija svinēšanas pasākumi, kur ar referātiem uz stājas revolucionārie dzejnieki un rakstnieki L. Paegle. L. Laicens, A. Kurcijs un ar uzvedumiem Raiņakluba pašdarbības kolektīvi. Leonu Paegli sēlpilieši atceras kā lielisku oratoru, īstu tautas tribūnu. Viņš bija ļoti izskatīgs, stalta auguma, dzīvu, izteiksmīgu seju, runājis vienkāršiem vārdiem, bet telaini, ar lielu iedvesmu, izteiksmīgiem žestiem. No sarīkojumu kura uzstājās Leons Paegle, cilvēki aiz gājuši pacilātā noskaņojuma. viņa teiktos vārdus ilgi atcerējās un sarunās tos pieminēja. Lauku ļaudīm saprotamas_ bija Paegles laikmetigās, šķiriski asas luas. g Linards Laicens bijis vidēja au guma, vingrs, tēraudcietu_ acu skatienu, loti noteiktām kustibaim runājis pasausi, mierīgi, bet loti  loģiski un pārliecinoši.[13]

Lai legāli propagandētu socialisma idejas, pagrīdnieki 1922 gada nodibināja biedrības Raiņa klubs Sēlpils nodalu. Tās dibinātāji un visaktīvākie darbinieki bija Jānis Ozoliņš, Krišjānis Jurušs, Jūlijs Kipers, Jānis Aižens. Jānis Pundāns. Kliņģeris un citi. Raiļņa klubā vēlāk aktīvi darbojas Kārlis Apsalons, Marta Kaufmane (Apsalone), Jānis Mistris, Kārlis Slikšans, Kārlis Kupčs. Anna Aldiņa (Juruša), Mīle Aldiņa (Klinģere), Pēteris Skudra, Berta Vecaine (Dzērvīte), Jānis Dzērvitis. Alma Zrlberberga (Ozoliņa), Kārlis Zāģeris, brāļi Kārlis, Roberts un Juris Skudras un citi. Kluba valdes sēdeklis un tās darbība no dibināšanas dienas līdz darbības apturēšanai atradās Sēlpils pagastā Siktēru mājās. Šeit notika arī mazāki sarīkojumi. Plašāki sarīkojumi notika Vec sēlpilī' un brīvā dabā. Nevar ne atzīmēt Siktēru tēva Aldiņa, ka arī tā meitu Annas un Mīles paš aizliedzību. Komunistiskās partijas Dauga vas organizācijas Sēlpils šūnas sociālistisko ideju legālais propa gandēšanas darbs notika Raiņa klubā. Pēc tā darbības apturēša nas šo uzdevumu veica lauksaim niecības biedrība «Sakne». ko pagrīdniekiem izdevās atkarot budžiem. Bez kora un dramatiskā pulciņa Raiņa klubā darbojās orķestris, deju kolektīvs, šaha sekcija, notika dažādi citi pasākumi. Sarīkoju mos uzveda progresīvu rakstniēku lugas, notika koncerti, priekšlasī jumi, politiski disputi, tikšanās ar progresīviem rakstniekiem L. Lai cenu, L. Paegli, A. Kurciju, J. Grotu un citiem. Sēlpilieši ti kās ar saeimas strādnieku-zemnie ku frakcijas deputātiem E. Sudmali, J. Balodi, P. Rūtiņu u.c. Ar lieliem panākumiem uzveda L. Paegles lugu «Gadsimtu sejas», J. Raiņa «Zelta zirgs», Andreja Upīša «1905. gads», Linarda Laicena «Alfa un Auto», J.Grota «Akmeņkalis». Režiju vadīja Krišjānis Jurušs un Jānis Ozoliņš, orķestri Kārlis Slikšāns. Ik gadus sēlpilieši plaši atzīmēja 1. Maija svētkus. Tie parasti sākās ar strādnieku himnas lnternacionāles izpildi. Kora repertuārā ietilpa «Lauztās priedes». «Marseļjēza» un daudzas citas revolucionāras dziesmas. Kluba pasākumos piedalījās daudzi jaunieši. Notika Raiņa kluba kora, orķestra un dramatiskā pulciņa izbraukumi uz Jēkabpili, Pļaviņām, Gostiņiem, Viesīti, Seci, Sunāksti un citur. Par līdzekļiem, ko klubs ieņēma no sarīkojumiem, papildināja bibliotēku. Tika abonēti progresīvie komunistiskie laikraksti un žurnāli: «Vienība», «Laikmets». «Ceļš», «Darbs un maize», «Kreisā fronte», «Tribīne» un citi. Par kluba savāktajiem līdzekļiem 1930. gadā Spietiņu priedēs uzcēla pieminekli 1905. gadā nošautajiem revolucionāriem.[14]