1
Būvniecības gads
1ha
Platība
1+
Muižas ēkas
1%
Ēkas iznīcinātas
pils

1337.gads

Sēlpils mūra pils celtniecību Sēlpils ordeņa brāļi uzsāka 1373. gadā.  Cik redzams un noprotams pēc tagadējām mūra atliekām, tad Sēlpils bijusi stipra pils. Tā celta uz augsta Daugavas krasta. Bet to ūdens vienmēr no apakšas izskalo, un, kauču gan tā stāv uz augstas radzes klints, tomēr tā gāzās ar lieliem gabaliem iekšā Daugavā. Veci ļaudis stāsta, ka tur, kur Daugava tekot, senos laikos tā neesot tecējusi, bet pa tā dēvēto Dūņas ieleju, kura vēl tagad pavasaros pie ļoti liela ūdens pieplūst pilna. Tāpat pret pili tai vietā, kur tagad Daugava tek, varējuši iet pa laipām, tur bijusi ieleja, kas pārplūdusi tikai pie liela ūdeņa. Tātad vecā pils bijusi uz kādas salas. Pils mūriem apkārt varējuši braukšus braukt, turpretim uz Daugavas krasta tagad nevar vairs kājām iet gar mūra ārpusi un dažās vietās krasts jau ar visu mūri iekritis Daugavā. Krasts būs kādas 12 asis augsts. 


Sēlpils pils attēls, kurš dod kaut nelielu priekšstatu par šo, sen no zemes nozudušo pili. Uzkalniņā redzama divstāvu nocietināta pils ar lielu arku - ieeju pagalmā. Virs arkas uzbūvēts vārtu tornis, Daugavas pusē redzams vēl viens augstāks tornis. Taču domājams, ka šis zīmējums neattēlo ēku precizitāti, jo savs skatiens droši vien bija arī zīmētājam. Par to var pārliecināties, uzlūkojot citu Sēlpils zīmējumu no J. K. Broces krājuma «Livonica I». Kāda sena dokumenta noraksta ilustrācijā redzama pils ar sešiem torņiem, augstu mūri un vieniem nelieliem ieejas vārtiem. Sēlpilī, tāpat kā citur, atrastas naudas lādes, tām bijuši sargi un droši meklētāji. 


Lūk, tālākais no aizsāktās teikas. Pils pagrabos esot iekšā liela istaba jeb pagrabs ar dārgām istabas lietām un visādiem izrotājumiem. Turklāt tur esot arī kāda melna dzelžu lāde, pilna ar zelta naudu, un uz šīs lādes guļot melns sunītis, kas lādi apsargājot. Ja kāds ar uguni tuvojoties, tas sunītis pūšot uguni nost, un tā neviens nevarot pie lādes tikt. Bet melnais sunītis esot pats velns.[1]

1536.gads

Kurzemes hercogs Gothards Ketlers pavēlējis celt atsevišķu baznīcu. Tā uzbūvēta starp Sēlpils pilsētu, Sēlpils pili un Vecsēlpils muižu. Gadsimtu gaitā laika zobs deldējis baznīcu un tās vietā celtas vairākas jaunas. Saglabājusies sena gravīra, kurā attēlots dievnams 1704. gadā. 1766. gadā šeit par mācītāju uzaicināts Gothards Fridrichs Stenders (saukts Vecais Stenders). Mācītājs kalpo) arī Sunākstes draudzē un no 1782. līdz 1887. gadam bija Sēlpils iecirkņa prāvests. Pašreizējā mūra baznīca celta 1850. gadā. 1907. gadā Sēlpilsdraudzē bija ap 3800 locekļu.[2]

1657.gads

Straujš saimniecisks uzplaukums. Ar šo gadu dokumentos datēta dažādu rūpniecisku uzņēmumu darbība. Muižās un miestos darbojas austuves, krāsotavas, ādu mītuves, mucenieku darbnīcas, alus un degvīna brūvētavas. Kā ievērojams rūpniecisks centrs Augšzemē uzplaukst Birži. Biržos ir
dzelzscepļi, kas dod 1800 mucu čuguna gadā. Jēldzelzi pieved no Seces, Dignājas, Sērenes  ausētavām. Te ir kālija un ziepju vārītava, stikla cepļi, 2 kokzāģētavas, kaļķu cepļi, darvas cepļi, mucu darbnīcas. Sērenē ir jēldzelzs kausētava un mucu darbnīcas. Secē un Sēlpilī darvas cepļi. Atblāzma par tiem saglabājusies vēl Dardzānu māju nosaukumā un uzvārdos. Ģeoloģiskā  izpēte Vecsēlpils - Daugavas krastā, 55 m dziļumā 1 asi biezā slānī atrod dzelzsrūdu, bet nepaspēj to izmantot.

1704.gads

Sēlplils mūra pils uzspridzināta 1704. gadā. Pie Sēlpils izauga arī pilsētiņa, kurai hercogs Frīdrihs piešķira pilsētas tiesības. Pēdējais Sēlpils pils attēls ir 1704. gada vara grebums. Tajā redzamās pils stūros izvietoti divi apļi un viens četrstūra tornis. Divas torņveida izbūves stāvējušas arī pils teritorijā iekšpus mūriem. [3]

1846.gads

Sāk celt Sēlpils baznīcu - Baltā baznīca. Bazīca tiek uzcelta 1850.gadā [34]

1876.gads

Vecsēlpils muiža bija kroņa muiža, kuru Krievijas cars Aleksandrs II 1876.gadā uzdāvināja kamerkundzei Flotovai. [4]

19.gadsimta beigas

Sēlpils muižas kopplatība sasniedza 6897 desetinas apmēram tikpat daudz hektāru. Cars Aleksandrs III savā laikā to uzdāvināja savai mīļākajai—kamerkundzei Flotovai. Vēlāk viņa to pārdeva Zelmeram. Tā radās privātmuiža. Tās platība bija 1226 desetinas. Privātmuižas Sēlpils pagastā bija arī Vīgante ar 3257 desetinām, Līkumu muiža ar 564 desetinām un Danenfelde ar 521 desetinu. No Sēlpils muižas zemēm atdalījās Jaunsēlpils muiža. Kopš tā laika Sēlpils muižu sāka dēvēt par Vecsēlpili[5]


Tālāk ielūkosimies Vecsēlpils muižā, kuras īpašnieki iepriekšējā gadsimta beigās bija Zelmeri. Šeit maz kas saglabājies no bijušā, un tikai zinātājs spēj paskaidrot, kādai nozīmei kalpojusi viena vai otra laukakmeņu kaudze. Vecsēlpilī bijušas divas kungu mājas. No vienas nav palicis nekā, no otras - pamati un daži ārsienu fragmenti. Te no 20. gs. 30. gadiem bijusi skola. Blakus šai vietai redzama koka dzīvojamā ēka, kas celta uz kādreizējās dārznieka mājas pamatiem. Pa labi no tās tālāk redzamas rijas drupas. Tā kādreiz bijusi gara, liela laukakmeņu mūra ēka. Blakus tai saglabājusies kalte, tagad - dzīvojamā māja. Kaltē bijusi speciāla apkures sistēma. Nokalnē pie kaltes atradusies labības magazīna, kurā uzglabāta labība neražas gadiem. Pa kreisi no iepriekšminētās vietas atrodas saimniecības ēka (kūts?), blakus tai kalpu māja, tagad grausta stāvoklī, un iepretim divas bloķētas krāšņas laukakmeņu būves, no kurām vienā iekārtots Raiņa klubs, muzejs. Šīs ir arhitektoniski izteiksmīgākās būves muižā, celtas 1 9. gs. beigās. Par pārējo ēku nozīmi un vērtību varētu spriest tikai pēc arhitektūras arheoloģiskās izpētes. No Vecsēlpils muižas apbūves jāpiemin vēl neliela kūts ceļa malā. Fasādē saglabājusies interesanta logaila, kuras masīvās aplodas sastiprinātas ar koka tapām. Vecsēlpils muižas kādreizējās apbūves raksturs ir grūti samanāms. Daudzu ēku vairs nav, parks pārveidots. Līdz ar to muižas centrs liekas haotisks, kāds sākotnēji, protams, nebija. [6]

1919.gads

Toreizējā Sēlpils pagastā 1918. gada decembrī noorganizēja Vecsēlpils pamatskolu, kura uzsāka darbu 1919. gada janvārī. Tas bija liels notikums pasaules kara laikā izpostītajā Sēlpilī. Jaunā Sēlpils pagasta izpildu komiteja ar priekšsēdētāju Jāni Ķiperi priekšgalā enerģiski organizēja pasākumus dzīves atjaunošanai dzimtajā pagastā. Jaunajai skolai telpas ierādīja kādreizējās Danenfeldes pusmuižas centrā. Pēc muižas nosaukuma arī skolu nosauca Danenfeldes vārdā. Vēlāk skolu pārcēla uz Vecsēlpils muižas centru un tā ieguva tagadējo nosaukumu. Toreiz visu dzīves atjaunošanu vajadzēja veikt pašu spēkiem, atceras pirimais pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs Jānis Ķiipers. Paši gatavojām skolas solus, iegādājāmies klavieres, mikroskopu, izbūvējām skatuvi. Pēc četriem kara gadiem no bēgļu gaitām atgriezušos Sēlpiliešu bērni varēja sākt skolas gaitas.


Par skolas pārzini uzaicināja toreizējā Rīgas 1 politehniskā institūta studentu Jāni Kalniņu. Jaunais skolotājs bija progresīvs un humāns cilvēks.  1919. gada janvārī Danenifeldē sapulcējās mazie sēlpilieši. Pirmajās četrās klasēs ieradās vairāk nekā piecdesmit audzēkņu. Lielas grūtības radīja mācību grāmatu, burtnīcu un rakstāmlietu trūkums, tomēr mācības sākās un sēlpiliešu jaunā audze uzcītīgi apguva pirmās zināšanas. Notika arī kulturāli pasākumi. Pie skolas noorganizēja jaukto kori. Tanī pulcējās pagasta jaunieši, pašu aktīvāko koristu vidū bija pagasta izpildu komitejas darbinieki. Kora mēģinājumi notika jaunajā skolā. Dzīve Sēlpils pagastā ātri sāka pulsēt kāpjošā ritmā. Sēlpilieši aktīvi piedalījās jaunās dzīves celtniecībā.[8]


Sēlpilī par skolotāju sāk strādāt apdāvinātais mazsalacietis Antons Kalniņš, kas nodibināja Sēlpils kori. Vēlāk skolotāja Jēkaba Vītoliņa vadībā koris turpināja darboties, līdz tas gandrīz pilnā sastāvā iekļāvās Raiņa kluba nodibinātajā korī.[33]

1920.gads

Vecsēlpils muižas klēti savā īpašumā ieguva Salas-Sēlpils lauksaimniecības biedrība „Sakne”. Tās biedri, vācot ziedojumus un ieguldot savu darbu, klēti pārbūvēja par biedrības namu ar ļoti labu lielās zāles akustiku. [9]

1922.gads

Pirmās sarunas par progresīvas kultūras biedrības dibināšanu Sēliplī notiek 1922.gada vasarā Jāņa Ozoliņa vadībā. Nodaļa oficiāli reģistrēta Rīgas Apgabaltiesā 21.septembrī.  Kluba biedri ir galvenokārt mazturīgi, progresīvi jaunieši. Savas biedrības mājas klubam nav.[31] 

Dibinājās Raiņa kluba Sēlpils nodaļa, vēlāk dziedāšanas biedrība "Lira"[11]

Raiņa kluba atklāšanas svētki 15.10.1922 [28] noteik biedrības "Sakne telpās", nolasot Raiņa vēstuli un korim dziedot "Lauztās priedes". Raiņa kluba publoskos pasākumus parasti apmeklēja 200-300 cilvēku, kas lauku apstākļiem bija daudz.[32]

1920.gads

Vecsēlpils muižas klēti savā īpašumā ieguva Salas-Sēlpils lauksaimniecības biedrība „Sakne”. Tās biedri, vācot ziedojumus un ieguldot savu darbu, klēti pārbūvēja par biedrības namu ar ļoti labu lielās zāles akustiku.[9]


No pilsoņu kara dzimtajā Sēlpilī atgriezās mūrnieks Krišjānis Jurušs, bezzemnieks Jānis  Auziņš, darba zemnieka dēls Jānis Ozoliņš un citi. Šie jaunieši jau pirms pirmā pasaules kara bija dar bojušies revolucionārās organizāci jās. Jāni Ozoliņu 16 gadu vecumā par revolucionāru darbību Jēkabpils apriņķa skolā apcietināja un izsūtīja trimdā uz Krievzemes ziemeļiem, Jaunie revolucionāri un bijušie pilsoņu kara cīnītāji, atgriezušies Sēlpilī, nekavējoties nodibināja partijas pirmorganizāciju, bet mazliet vēlāk nostājās nelegālās komunistu Daugavas novada organizācijas  priekšgalā. Viņi nodibināja progresīvā, kreisā Raiņa kluba Sēlpils nodaļu ar mērķi organizēt ap to Sēlpils un apkārtnes darbaļaudis. Šajālaikā Latvijā valdīja bezdarbs un posts. Rūpniecību neatjaunoja. Ļaudis klīda no pilsētām uz laukiem, drūmi un raižu nomākti Sēlpilī atgriezās bezdarbnieki: bijušais Rīgas smagais ormanis Augusts Tomsons, akmeņkalējs Kārlis Bergmanis u.c., kas aktīvi iesaistījās kluba pasākumos.  īsā laikā partijas pirmorganizācijas vadībā pie Raiņa kluba izveido jās liels jauktais koris, orķestris, dramatiskā kopa un vairāki sporta pulciņi. Kluba lielākais uzdevums, saistošākais organizatoriskais pasākums bija revolucionāro svētku, tanī skaitā 1. Maija sarīkojumu sagatavošana un izvešana.  1. Maija svētkos notika tradicionālie sarīkojumi Vecsēlpils tautas namā, ko ar saviem līdzekļiem palīdzēja uzcelt Raiņa klubs. Svētkus atklāja ar Internacionāli, ko izpildīja jauktais koris orķestra pavadījumā. Pēc tam koris uzstājās ar revolucionārām masu cīņas dziesmām: «Biedri, nu celieties kājās». .«lenaida negaisi», itāliešu strādnie kudziesmu un citām. Izpildīja arī klasiķu dziesmas, piemēram, Alfrēda Kalniņa «Melno purvu» ar V. Plūdoņa vārdiem E. Melngaiļa dziesmu «Pastarā diena», dzejnieka Jāņa Raiņa vārdiem. Sekoja teātra uzvedumi. Izrādīja revolucionāro rakstnieku darbus: L. Paegles «Dievi un cilvēki», Linarda Laicēna «Šujmašīna un vējdzirna vas», Andreja Upīša un Jāņa Raiņa lugas.[12]

 

Sēlpils pagastu sauca par sarkano, un ne jau bez pamata. Te kopš 1921. gada aktīvi darbojās vairākas ne legālās Komunistiskās partijas šūnas ar diezgan lielu biedru skaitu. Lai legāli propagandētu sociālisnia idejas, pēc šūnas biedru Jāņa Ozoliņa (Staburaga ciema Naguļos), Krišjāņa Juruša, Jūlija Ķipera un Jāņa Aižena iniciatīvas izveidojās kultūrsabiedriska biedrība - Raiņa kluba Sēlpils nodala, kuras atklāšanas svētki notika Vecsēlpilī 1922. gada 15. oktobrī. levadīdams kluba atklāšanu, J. Ozoliņš nolasīja Raiņa atsūtīto vēstuli un teica uzrunu par kluba darbības mērķiem. Koris dziedāja «Lauztās priedes», «Karalmeitu», «Gaismas pili›, «Mūsu varoņu kapus», Tad sekoja teātra izrāde Pāvila Gruznas luga «Kad jūra krāc», Kluba atklāšanas svētki apsīkušajā pagasta sabiedriskajā dzīvē bija liels notikums. Vairāki simti apmeklētāju skaidri- nojauta, ka progresīvi revolucionārā kustība Sėlpilī atsākusies. Kluba valdē, korī. orķestrī, dramatiskajā kolektīvā satikās daudzi 1905. gada rīcības komitejas locekli un tautas miliči, 1919. gada pa domju iestāžu aktīvisti un no Krievijas atgriezušies sarkanie strēlnieki. Kluba kultūras darba piesardzīgā ievirze bija pareiza un tā laika politiskajā situācijā loti nepieciešama. Viens no plašākajiem revolucionarās kustības pasākumiem sociālisma ideju propagandā, ko veica Komunistiskās partijas šūnas bied ri, bija starptautisko strādnieku svētku Pirmā Maija atzīmēšana, gan uzvelkot sarkanoskaro gus un izplatot protesta uzsaukumus pret pastāvošo buržuāzisko iekārtu, gan Raiņa kluba rīkotie kultūras pasākumi. Plašākie un niasās ietekmīgākie bija legālie Pirmā Maija svinēšanas pasākumi, kur ar referātiem uz stājas revolucionārie dzejnieki un rakstnieki L. Paegle. L. Laicens, A. Kurcijs un ar uzvedumiem Raiņakluba pašdarbības kolektīvi. Leonu Paegli sēlpilieši atceras kā lielisku oratoru, īstu tautas tribūnu. Viņš bija ļoti izskatīgs, stalta auguma, dzīvu, izteiksmīgu seju, runājis vienkāršiem vārdiem, bet telaini, ar lielu iedvesmu, izteiksmīgiem žestiem. No sarīkojumu kura uzstājās Leons Paegle, cilvēki aiz gājuši pacilātā noskaņojuma. viņa teiktos vārdus ilgi atcerējās un sarunās tos pieminēja. Lauku ļaudīm saprotamas_ bija Paegles laikmetigās, šķiriski asas luas. g Linards Laicens bijis vidēja au guma, vingrs, tēraudcietu_ acu skatienu, loti noteiktām kustibaim runājis pasausi, mierīgi, bet loti  loģiski un pārliecinoši.[13]

 

Lai legāli propagandētu socialisma idejas, pagrīdnieki 1922 gada nodibināja biedrības Raiņa klubs Sēlpils nodalu. Tās dibinātāji un visaktīvākie darbinieki bija Jānis Ozoliņš, Krišjānis Jurušs, Jūlijs Kipers, Jānis Aižens. Jānis Pundāns. Kliņģeris un citi. Raiļņa klubā vēlāk aktīvi darbojas Kārlis Apsalons, Marta Kaufmane (Apsalone), Jānis Mistris, Kārlis Slikšans, Kārlis Kupčs. Anna Aldiņa (Juruša), Mīle Aldiņa (Klinģere), Pēteris Skudra, Berta Vecaine (Dzērvīte), Jānis Dzērvitis. Alma Zrlberberga (Ozoliņa), Kārlis Zāģeris, brāļi Kārlis, Roberts un Juris Skudras un citi. Kluba valdes sēdeklis un tās darbība no dibināšanas dienas līdz darbības apturēšanai atradās Sēlpils pagastā Siktēru mājās. Šeit notika arī mazāki sarīkojumi. Plašāki sarīkojumi notika Vec sēlpilī' un brīvā dabā. Nevar ne atzīmēt Siktēru tēva Aldiņa, ka arī tā meitu Annas un Mīles paš aizliedzību. Komunistiskās partijas Dauga vas organizācijas Sēlpils šūnas sociālistisko ideju legālais propa gandēšanas darbs notika Raiņa klubā. Pēc tā darbības apturēša nas šo uzdevumu veica lauksaim niecības biedrība «Sakne». ko pagrīdniekiem izdevās atkarot budžiem. Bez kora un dramatiskā pulciņa Raiņa klubā darbojās orķestris, deju kolektīvs, šaha sekcija, notika dažādi citi pasākumi. Sarīkoju mos uzveda progresīvu rakstniēku lugas, notika koncerti, priekšlasī jumi, politiski disputi, tikšanās ar progresīviem rakstniekiem L. Lai cenu, L. Paegli, A. Kurciju, J. Grotu un citiem. Sēlpilieši ti kās ar saeimas strādnieku-zemnie ku frakcijas deputātiem E. Sudmali, J. Balodi, P. Rūtiņu u.c. Ar lieliem panākumiem uzveda L. Paegles lugu «Gadsimtu sejas», J. Raiņa «Zelta zirgs», Andreja Upīša «1905. gads», Linarda Laicena «Alfa un Auto», J.Grota «Akmeņkalis». Režiju vadīja Krišjānis Jurušs un Jānis Ozoliņš, orķestri Kārlis Slikšāns. Ik gadus sēlpilieši plaši atzīmēja 1. Maija svētkus. Tie parasti sākās ar strādnieku himnas lnternacionāles izpildi. Kora repertuārā ietilpa «Lauztās priedes». «Marseļjēza» un daudzas citas revolucionāras dziesmas. Kluba pasākumos piedalījās daudzi jaunieši. Notika Raiņa kluba kora, orķestra un dramatiskā pulciņa izbraukumi uz Jēkabpili, Pļaviņām, Gostiņiem, Viesīti, Seci, Sunāksti un citur. Par līdzekļiem, ko klubs ieņēma no sarīkojumiem, papildināja bibliotēku. Tika abonēti progresīvie komunistiskie laikraksti un žurnāli: «Vienība», «Laikmets». «Ceļš», «Darbs un maize», «Kreisā fronte», «Tribīne» un citi. Par kluba savāktajiem līdzekļiem 1930. gadā Spietiņu priedēs uzcēla pieminekli 1905. gadā nošautajiem revolucionāriem.[14]

1925.gads

Raiņa kluba telpas savestas kārtībā, tagad patiešām ir tautas nama iespaids, lieli velvēti griesti, gludas sienas, balkons orķestrim - gandrīz vai "modernais stils"[29]

Vecēlpils skola

1926.gads

Vecsēlips skola[15]

1927.gads

Raiņa klubs

Raina klubs

1930.gads

29.maijā biedrības "Lira" pirmais mēģinajums Pētera Barisona vadībā.[29]

Sēlpils dziedāšanas biedrībai  „Lira" svētdien, 30. novembrī „Sakne" telpas Vecsēlpilī atklāšanas svētki ar plašu koncertu. Piedalās biedrības, kori un solisti.[15]

1930-tajos gados dziedāšanas biedrības „Lira” kori vadīja diriģenti Kārlis Grasbergs un Pēteris Barisons. [16]

1931.gads

Ar tiesas lēmumu oktobrī Raiņa kluba darbību aizliedza[17] 

Apturēšanu motivēja ar to ka biedrība nodibināta pēc nelegālās Latvijas komunistiskās partijas iersomes un šīs biedrības valdes locekļi ir komunistu partijas biedri. Vairums rainiešu pēc kluba slēgšanas pārgāja uz Salas-Sēlpils lauksaimniecības biedrību "Sakne" un dziedāšanas biedrību "Lira", kuru sarīkojumi notika pārbūvētajā Vesēlpils muižas klētī.

1934.gads

Pēc 15. maija apvērsuma visas kreisās organizācijas (Raiņa klubu) slēdza[18]

1937.gads

Sēlpils pag. lauksaimniecības biedrības atklāšana notika 1937. g. oktobrī, pārņemot likvidētās Salas - Sēlpils lauksaimniecības biedrības inventāru. Lauksaimniecības biedrība ieguva savu namu «Ausma», ar zemes kopplatību 3 ha, līdz ar eso šo bibliotēku un 800 ls parāda, vietējā krājkasē. Biedrība šo parādu pārveda Valsts zemes bankas ilgtermiņa aizdevumā. Biedrības nams ierīkots pārbūvētā bijušā Vecsēlpils muižas klētī. Arī to tagadējā Sēlpils lauksaimniecības biedrība pārņēma no likvidētās Salas - Sēlpils lauksaimniecības biedrības. Telpas minētā ēkā ir vecas un nolietotas, tāpēc nepieciešami lielāki remonti. Tā kā biedrībai brīvu līdzekļu nav, un saviem spēkiem telpas nespēj izremontēt, valde kopā ar Jēkabpils rajona būvtechniķi sastādija nepieciešamo darbu plānu par apm. 3.500 Ls, paredzot namam uzlikt jumtu, izsist ar finieri zāles griestus, paplašinot logus, izmūrējot krāsnis, paplašinot skatuvi, ierīkojot dāmu istabu un vēl citus sīkākus darbus. Ar šo darba plānu un nepieciešamības aktu biedrības valde griezās pie Kultūras fonda, lūdzot atbalstu. Kultūras fonda dome bija atradusi pievestos apstākļus par ievērības pelnošiem un komandēja savu revidentu telpu pārbaudīšanai. Atzīstot remontu par nepieciešamu Kultūras fonda dome piešķīra biedrībai 2000 Ls pabalsta. Saremontētajā biedrības namā būs iespējams labāk sagatavot priekšnesumus, tā rodot sabiedriskās rosības pieaugumu.

Biedrības valde strādā enerģiski. Jau nodibinātas sabiedriski kulturālā sekcija, zemkopības un mājturības sekcijas, kas sākušas jau pagājušā gadā rīkot kursus, sacensības, ekskursijas un t. t. Biedrībai ir arī savs koris un teātra ansamblis. Biedrības darbību sevišķi sekmējusi pagasta pašvaldība, piem. dāvinot biedrībai krāšņo karogu ar vitrinu, un paredzot dot biedrībai līdzekļus zirga lāpstas un «talcinieka» iegādei. Žēl, ka daudzi vietējie lauksaimnieki vēl nav sapratuši biedrības nozīmi kultūras, un galvenais, lauksaimnieciskā stāvokļa celšanā, veidošanā un nostiprināšanā. Tomēr cerams, ka ar laiku arī pārējie sapratīs šīs biedrības lielo nozīmi un kļūs par viņas biedriem.[19]

1938.gads

Sēlpils pagasta Vecsēlpils I pak. pamatskola. Komisija atzīst, ka Vecsēlpils I pak. pamatskola likvidējama ar 1938./39. māc. gadu.[20]

1939.gads

Dramatisko kursu noslēgumā Sēlpils lauksaimniecibas biedriba sarīkoja 29. janv. savās telpās, Vecsēļpili, teātri ar kursos iestudēto Janševska stāsta ,.Dzimtene" dramatizējuma izrādi. Lai gan aktieru Kadrs sastādījās no jauniem spēkiem, tomēr lugas darbība noritēja apmierinoši, par ko jāpateicas režisora pūlēm. Pēc teātra sekoja saviesigs vakars. Ap meklētāju pāri 200.[21]

1940.gads

30. jūnijā pa visiem ceļiem nāca un brauca iedzīvotāji uz Vecsēlpili, Raiņa klubu, kur notika plašs mītiņš. Tajā runāja Pēteris Reinholds un Milda Birkenfelde, kurā itika izklāstīts Tautas valdibas sastāvs un tās darbības programma. Milda Birkenfelde aicināja mītiņa dalībniekus atbalstīt Tautas valdību un izvirzīja .priekšlikumu izvest tautas vēlēšanas pagastā un ievēlēt pagasta valdi un tautas miliciju, organizēt pagasta darbibu atbilstoši darba zemnieku interesēm un prasībām. Runātāji izvirzīja galvenās pārmaiņas, kas jāveic pagastā, lai atjaunotu visu demokrātisko sabiedrisko organizāciju darbību, ko Ulmaņa valdība 1935. gadā aizliedza, un visu dzīvi pārkārtotu darba zemnieku labā. Tika pieņemta rezolūcija, par kuru visi vienbalsīgi nobalsoja un kas nosūtīta Tautas valdībai no Sēlpils, Tad sapulces dalībnieki ar karogiem, lozungiem gāja uz. 1905. gadā nošauto revolucionāru pieminekli Spietiņu priedēs pretī Pļaviņām. Ceļā gājienam pievienojās jauni un jauni dalībnieki gan kājām, gan pajūgos. Gājiens izvērtās kāda kilometra garumā, piedalījās vairāki simti iedzīvotāju. Priekšgalā gāja ar sarkaniem karogiem un labākie dziedātāji. Blakus gāja ari pagasta policists Mitkjānis. Arī viņš līdzi dziedāja Intemacionāli un citas revolucionāras dziesmas. Aizsargi nekādu pretestību neorganizēja un netraucēja.[22]

1945.gads

Pēc Otrā Pasaules kara biedrības namā darbojās Sēlpils ciema kultūras nams „Ausma”. Biedrības nama darbības laikā tajā uzstājās daudzi izcili Latvijas teātru mākslinieki, dzejnieki, notika teātru izrādes un koncerti. [23]

1976.gads

Plašs kultūras darbs norisinājās līdz 1976.gadam, kad kolhozs „Sēlija” atklāja jauno Sēlpils kultūras namu. [24]

2003.gads

4. septembris. Ar pagasta padomes lēmumu ciemam Vecsēlpils ciema statuss tiek atcelts.[25]

2007.gads

4.maijs Sēlpils pagasta Raiņa kluba Vecsēlpilī grāmatas „Peteris Barisons. Pa pagātnes tekām. Dienasgrāmata" atvēršanas svētki.[26]

2014.gads

Salas novada domes deputātu vairākums jūlija sēdē pieņēma lēmumu - no 2014.gada 1.oktobra slēgt Raiņa klubu–muzeju (Sēlpils novadpētniecības muzeju), kurā izvietota kādreizējā Sēlpils pagasta, kurā ietilpa vēlākie Sēlpils un Staburaga pagasti, vēstures ekspozīcija. Pamatojums – muzejs ir nerentabls. Arī Raiņa kluba-muzeja slēgšana, ietaupot pašvaldības budžetā EUR 6000, ir vēl viens trieciens sēlpiliešu un sēļu identitātei, tāpat kā Sēlpils pamatskolas slēgšana 2009.gada 1.septembrī, kuru daudzi, jo daudzi nevar piedot un nepiedos Salas novada domes deputātiem.[27]

Translate »